Nav īsti par ko cepties

1, 2, 3.. nu es esmu saaukstējusies.

Varētu meklēt vainīgos apkārt, bet tā šoreiz ir tīri mana vaina. Devos ārā mitrā mētelī un mitros matos. Nav mana prātīgākā ideja pēdējā laikā. Būs mācība! Varbūt…

Bet galva ir tik smaga, grūti elpo – vēl grūtāk ir domāt. Domāt, ko es varētu uzrakstīt.

Es apsolīju, vismaz reizi nedēļā kaut ko publicēt. Paskatīsimies, ko es varu izspiest no savas galvas.

Būtībā viss ir super, iet kā pa sviestu – varbūt arī tāpēc nav īsti par ko cepties? Esmu ievērojusi, ka tie kreatīvākie mirkļi ir tad, kad ir kādi pārdzīvojumi, gan man, gan apkārtējiem. Bet tiešām, viss ir labi!

O – es tikko ieraudzīju ierakstu, ka šodien ir Tēva diena! Varbūt tam kādu rindkopu vēlēt?

Mans tēvs, uz šīs zemītes, ar mums kopā nav jau 5 gadus. Viņš bija viens no tiem, kurš praktiski uzturēja PRO-X pie dzīvības. Vienmēr, kā gribēju padoties, viņš atrada veidus kā turpināt. Tas manī ir saglabājies no viņa. Lai gan, pašā sākumā, viņš bija PRET dejošanu – tā viņam asociējās tikai ar klubiem. Laika gaidā spēju pierādīt, ka tā var būt ne tikai izklaide, bet arī nozīmīgs darbs. Un pierādu to joprojām.

Šodien iedomājos, ka Statoilā (es atvainojos, Circle K) daudz vairāk iepirktos, ja dotu maisiņus. Atceries, kādreiz bija tādi forši, biezi? Un tad kādu laiku maisiņus vairs nepiedāvāja. Bieži vien kaut ko nepaņemu, jo rokās nav vietas, a soma ir palikusi mašīnā. Nez, biju palaidusi garām to brīdi, kad tie atkal ir parādījušies. Un tieši šodien, ņemot tikai ūdeni – man pajautāja – Maisiņu nevajag? Wow – kā, jūs lasāt manas domas? Viss ir saistīts.

Šāda tipa nedēļa man nebija bijusi kopš februāra. Katru dienu kaut kas cits, atpūtai nav vietas, kur nu vēl ēšanai. Uzreiz, ielecot šajā ratā, apreiba galva. Ķermenis arī šokā – varbūt tāpēc mani bremzē ar iesnu upēm, zvaigznītēm acīs un zemo balsi. Telefons man nekad nebija tik daudz zvanījis! Starp citu – man ļoti nepatīk runāt pa telefonu. It īpaši par to, kas jau ir visiem pieejams acu priekšā. Un agri no rīta, kā arī brīvdienās. Mūsdienās cilvēki galīgi nejūt robežu. Esmu pavadījusi (joprojām pavadu) simtiem stundas, lai pasniegtu jums informāciju tādu, kāda tā ir pieejama. Ja man būtu sekretāre – tad būtu cita runa. Bet tā jau, saspringtajā grafikā mani sit ārā ar jautājumiem, kuru atbildes ir uzrakstītas melns uz balta (ar krāsām var variēt).

Nē, es īstenībā nesūdzos. Man ir liels prieks, ka man zvana un interesējās par manis piedāvāto pakalpojumu. Es tikai neesmu tam radīta, un man ir ierobežots laiks, kad varu runāt par telefonu. Bieži sirds sažņaudzās, kad esmu nokavējusi 15 neatbildētus zvanus no dažādiem numuriem, 8 no rīta, un man vēlāk uzbrauc – “Jūs taču nav iespējams sazvanīt!”. Un šie numuri, reti, kad mēģina otro reizi piezvanīt.

Kāpēc es nepārzvanu? Senos laikos, kad vēl bija lati – es visiem pārzvanīju. Es uzdūros arī uz kaut kādu numuru, kurš pacēla un nerunāja. Pēc tam man atnāca 100 latu rēķins. Kopš tā brīža es vairāk nepārzvanu svešiem numuriem. Un vēl tas, ka zvana visi Dormeo, vitamīni, baltcomi un citi veikali – ir manī iedzinis vēlmi necelt. Un es zinu vēl daudzus cilvēkus, kuri šī iemesla dēļ neceļ svešiem numuriem. Ja ir vēlēšanās, lai pārzvanu – droši var atsūtīt sms – uzreiz, kā varēšu – es pārzvanīšu. Ja es neceļu, es apsolu, ka visa informācija jau ir pieejama internetā. Vēl neviens man nav uzdevis tādu jautājumu, uz kuru atbildi jau nebūtu ierakstījusi.

Īstenībā jau – ja tiešām gribēs – iespēju atradīs.

Vēl viena lieta, kuru es šajā sakarā esmu novērojusi. Nav 100% ar visiem, bet ir divas tādas galējības ar dejotgribētājiem : 1. tie, kuri uzdod miljons jautājumus līdz pat mazākajiem sīkumiem, i par to kā ģērbties, i kādus soļus spert līdz mums, i kā mati jātaisa utt. – un nemaz neatnāk līdz mums. 2. Tādi, kuri neko nejautā, atnāk un dejo, pat atraduši mūs bez kartes. Kad jautāju – kā viņi zināja ko un kā – šie atbild – “Viss taču internetā atrodams!” yap….

Kā jau pirms tam minēju, septembris ir apveltīts ar labu enerģiju. Kā jums līdz šim ? Man tiešām ļoti pozitīvi 😊 Es pat esmu atsākusi lasīt grāmatas! Biju to pārtraukusi pat uz vairākiem mēnešiem. Uznāk tādi mirkļi, kad nespēju koncentrēties burtiem. Tas ir laiks, kad pašai galvā sabiezējusies putra. Izskatās, ka atkal forši izstrēbusies. Nu lūk, esmu pievērsusies Indriķa Latvieša “Bailes”. Saka, ka laba.

Kā man iet ar manu grāmatu? Izskatās, ka novembris varētu būt tas mēnesis, kad pabeigšu to latviešu valodā. Tad, paralēli rakstot angļu valodā, es meklēšu izdevējus, editorus, strādāšu ar maketētāju, fotosesijas, video reklāma utt. Domāju, ka prezentācija arī būs BĒM! Kad tas viss būs jau daudz skaidrāk, tad noteikti varēs iepriekš-pasūtīt. Es ceru. Ok – es tā nolēmu, tāpēc tā arī būs! Ja es nepārdomāšu.

Rīt es atsāku mācības. Atkal varēšu gudras lietas spert ārā, to ieguldīt savā attīstībā un novirzīt citu mērķos. Idejas un vēlmes jau kā mājas. Atkal vēlos sadalīties 83 daļās un mācīties/darīt visu. Man patīk. Jo gudrāka kļūstu, jo drošāka esmu savos lēmumos. Lai gan… vai tas ir tā pareizi? Jo gudrāki kļūstam – jo vairāk neparādās jautājumi? Tā arī ir. Tad drīzāk pārformulēšu – es mazāk baidos kļūdīties, tāpēc kļūstu drošāka savos lēmumos.

Esmu diezgan lielā zāļu iespaidā, tāpēc pastāv iespēja, ka es šo rakstu nožēlošu. Tā ir, kad raksta visu pēc kārtas, kas ienāk prātā. Gandrīz kā mana dienasgrāmata. Bet nē – es domāju/jūtu daudz vairāk. Te jūs redzat kādus 10% maksimums. Grāmata atvērs durvis vēl kādiem 10%. Bet kopumā – man patīk slēpties. Mana sociālā dzīvē ir tikai vīzija, ko vēlos jums parādīt. Es zinu, tā mums ir katram – un tā tam arī jābūt – lai interesantāk!

Atvainojos par bezsakaru,

Veiksmīgu nedēļu,

Ar cieņu,

Ieva.

Foto: Kristaps Bardziņš

Atstāj komentāru

@ievabiteniece