Pieci sasniegumi, ar kuriem es lepojos | Kartīte Nr. 1

Es sveicināts manā jaunajā projektā, kuram vēl nav nosaukuma 😊

Ideja ir tāda: Nopirku kastīti ar kartiņām, kur uz 150 no tām ir dažāda tipa jautājumi. Praktiski tas ir domāts, kad ir iestājies rakstnieku bloks. Un HEY – man tāds bija! Nespēju atrast konkrētu virzību šai lapai.

Tad nu lūk, katru nedēļu (varbūt pat divas reizes nedēļā) – es izvilkšu vienu kartiņu un atbildēšu uz tās jautājumu. Šo kartiņu nosūtīšu arī kādam savam draugam vai paziņam, lai viņš/viņa izsaka savu viedokli. Mans pirmais viesis – Artūŗs Fatjkins 😉

Ok – Let’s GO!! 😊

5 mani sasniegumi, ar kuriem es lepojos

Nesen lasīju kādu ierakstu par to, ka cilvēki, kļūstot vecāki – vairāk sāk plūst pa dzīvi un mazāk izvirza mērķus. Tas turpinājās ar to – ka ik pa reizi dzīvei ir jāieslēdz restarts. Tam rakstam bija arī iespaidīgs šērotāju skaits. Yes, es arī tam piekrītu, bet man radīja skumjas tas, ka tiešam tik daudz cilvēki tā jūtās.

Man ir tieši pretēji – jo vecāka kļūstu, jo lielākus mērķus izvirzu, vairāk riskēju un vairāk mācos. Nu kā – esmu taču gudrāka un saprotu, ka robežu nav. Rētas ir sadzijušas un tās mani ir padarījušas tiešām stiprāku.

Tad nu lūk, 5 mani sasniegumi – ar kuriem es tiešām lepojos:

  1. Uzreiz nāk prātā mans uzņēmums – Deju Studija PRO/X, kas patiesībā iesākās kā joks. Ok, ne tieši joks, bet man nebija ne biznesa plāna, ne mērķu, ne nākotnes idejas. Man tas bija piepelnīšanās darbiņš, kamēr mācos. Pēc gada skolu pametu. Un sāku pievērsties šim bērniņam nopietni. Šogad ir iesākta 13. sezona! Es nespēju noticēt! Šajos gados to esmu vēlējusies slēgt ciet… vismaz 13 reizes 😀 Bet tieši         tie cilvēki, kuri nāk pie manis un uzticas – ir tie, kuri ļauj šim uzņēmumam dzīvot! Paldies!
  2. Saistībā ar pirmo punktu – uzskatu, ka mans sasniegums ir arī izaudzinātie studijas bērniņi, kuri šobrīd iekaro pasauli un ir kļuvuši par iedvesmu man. (skatīt zemāk)
  3. Lai arī cik daudz veselības problēmām es ietu cauri, lepojos, ka spēju tās pielikt pie vietas un nepadoties. Es neesmu mana slimība un tās nenoteiks manu dzīves kvalitāti. Iespējams, audzināšana mani ir padarījusi par stipru garā. Tāpēc bieži man ir bažas par jauno paaudzi, kura tiek audzināta pārāk piesardzīgi. Es saprotu – es savam bērnam arī vēlētu tikai to labāko – bet baidos, ka nākotnē tas var slikti atspēlēties. Bet no otras puses – tehnoloģijas attīstās, medicīna attīstās – varbūt mans satraukums ir lieks, un šī brīža bērni spēs pielāgoties un būt pateicīgi, ka tika audzināti tik piesardzīgi 😉
  4. Pēc trešā punkta bija jāņem telefons rokā un jāsāk rakties savā CV. Kā projekts ir noslēgts, tā to smuki nolieku plauktiņā un dodos tālāk. Esmu izdarījusi tiešām daudz (atvainojos, par lielīšanos). Nezinu vai to var dēvēt par sasniegumu… Es lepojos, ka esmu pazīstama šovbiznesa industrijā – esmu strādājusi ar lielāko daļu Latvijas zvaigznēm (pat arī ārzemju) un esmu labos draugos ar tiem. Tas, patiesībā, bija mans bērnības sapnis – man šķita, ka būt pazīstamai ar slavenībām ir kruta – un dien dienā par to fantazēju – kā runāju ar Lauri Reiniku vai Ozolu utt. Bet tagad – šie cilvēki ir mani paziņas, forši un iedvesmojoši cilvēki. Tiešām – iedvesmojoši! Un zin – arī gudri! Daudz esmu no tiem mācījusies 😊
  5. Tā, vēl kāds personīgais sasniegums… Būs vien jāmin Ceļošana! Esmu lepna, ka spēju sakrāt naudu un ceļot viena! Dievinu būt pieaugusi un darīt, ko vēlos! Man ir nepieciešama šī brīvība, lai eksistētu. Ķeru mirkļus un veidoju savu sapņu dzīvi. Es lepojos, ka spēju Losandželosu saukt par savām otrajām mājām – un tieši cilvēku dēļ! Home is where your heart is!

Man ir grūti nodefinēt sasniegumu. Katra diena, kad pamostos – tas ir sasniegums! Ja izdaru kaut ko nākotnes mērķu labā – tas ir sasniegums! Ja es slinkoju un atpūšos – tas arī ir sasniegums, jo bieži to sev nepieļauju. Jā, tiešām grūts jautājums… Tāpēc būs interesanti palasīt, kā uz šo jautājumu spēj atbildēt viens no maniem deju bērniņiem –

 

Artūrs Fatjkins: 

Viss sākās ar apzināta lēmuma pieņemšanu – negribu dzīvot kā patreizējie cilvēki man apkārt, gribu piedzīvot visu iespējamo, ko mūsu 5 maņas spēj mums piedāvāt un jau pētu, to kas slēpjas aiz šīm 5 fiziskās sajūtas robežām. 

1. Lepojos, ka agrā savas dzīves posmā pratu filtrēt informāciju. 

Nepavilkos līdzi klasesbiedru viedoklim, bieži jutos lieks, tomēr man tas netraucēja izpausties, pievērst sev uzmanību un izcelties savās manierēs. Atceros savu ekonomikas skolotāju (Līga Ogste) sakam šādus vārdus: “Ja neviens klasē nevar uzņemties veikt kādu darbu, tad Artūrs to noteikti izdarīs”. Tad man šie vārdi neko nenozīmēja, bet tagad redzu to patieso spēku. Es teiktu ka tā ir lielākā mācībā, ko man skola ir iemācījusi. 

 2. Atbildības uzņemšanās.

Pirms pāris gadiem pirmo reizi sastapos ar šādu terminu – “Victim of circumstance”, (Apstākļu upuris). Tas bija viens no pirmajiem ceļojumiem jaunajā paradigmā (apzinātās vai neapzinātas domāšanas maiņā, attīstībā, kad sāc raudzītes uz dzīvi citām acīm). Ieraudzīju vairumu cilvēku apkārt žēlojamies par nepiemērotiem apstākļiem, nepietiekamu finansiālo stāvokli, pārpildītu laika grafiku vai lietu aiz loga. Nevēlējos koncentrēties uz apstākļiem, kas mani attur kaut ko iesākt darīt tagad, pamanīju tikai iespējas, kāpēc to neatlikt uz vēlāku. 

Tajā laikā vēl dzīvoju ar saviem vecākiem. Sāku ar maziem solīšiem ieviest jaunus ieradumus – skatīties filmas angliski, pašam gatavot ēst. Pirmo reizi dzīvē, 17 gadu vecumā, labprātīgi paņēmu rokās grāmatu un sāku lasīt, pirmā bija “Krusttēvs” (The Godfather). Skolas laikā ne reizi nebiju izlasījis ne vienu grāmatu. Mani tas vispār neinteresēja. Sāku vairāk laika pavadīt ārpus mājām – mīļākais ieradums bija ielikt kabatā grāmatu (jā, viņa ielīda manā jakas kabatā) un braukt uz centru, kādā omulīgā kafejnīcā sēdēt un lasīt. 

Šis man atsauca prātā kādu interesantu atgadījumu, kas noticis pirms apmēram 5 gadiem, bet joprojām ir aktuāls manā dzīvē…

Pretī Galerija Centram sēdēju Coffe Inn (tagad Caffeine) kafijas bārā, viens pats pie liela, kantaina galda uz neliela podesta. Biju iegrimis mīkstā, melnas sintētiskās ādas dīvāna un pilnībā izolējies no apkārtnē notiekošā. Mani bija pārņēmis asais sižets novēlē “The Godafther”, kad pēkšņi pie mana galdiņa piesēdās kāds ārzemnieks. Angļu valodas prasmes man toreiz nebija spēcīgākās, bet pateicoties nesenajai ieraduma ieviešanai – skatīties filmas angliski, spēju jau brīvāk komunicēt ar cilvēkiem. 

Neapzināta impulsa vadīts es jutu, ka vēlos ar šo cilvēku parunāt, jo dziļi iekšā jutu, ka iemesls, kāpēc vairāk laika vēlos pavadīt ārpus ierastās ikdienas ir, lai sajustu nepieredzētas emocijas, lai ar mani notiktu kaut kas īpašs un neparedzams. Vēlējos , lai manā dzīvē ienāk kaut mazumiņš tās spraigās un enerģiskās dzīves, kuru aprakstīja Mario Puzo.

Pie galda ar svešinieku pavadīju apmēram 60 minūtes. Viņš man stāstīja par saviem ceļojumiem apkārt pasaulei un stāstīja par to, ka Baltijas valstis viņam esot īpaši iecienītas. Viņš redz cilvēkus kā baltus mākoņus, un ja tajā ir redzama kāda ēna, kāds netīrs traips, viņa mērķis ir ar šo cilvēku parunāties. Sarunas beigās viņs nonāca pie slēdziena ka manī ir iesēdies velns, pats nelabais, kaut kas ļoti tumšs un netīrs. Viņš man neprasīja ne naudu, ne ko citu, apēda savu bērnu jogurtiņu, laipni paspieda man roku un devās tālāk. Es pat neiedomājos uzjautāt viņa vārdu. Biju diez gan apmulsis. 

Šo informāciju uzņēmu ar vieglu prātu, man šķita, ja pats nesaprotu, kas ar mani notiek, varbūt kāds cits to zinās labāk. 

Nākošajā dienā ierodoties uz deju nodarbību, mūsu pasniedzēja, super-talantīgā un manas dzīve mūža skolotāja – Ieva Biteniece, paziņoja par jaunu projektu – izrādes veidošanu. Izrāde būs par 4 eņģeļiem un mana loma būs – Lucifers. 

Šis un vēl daudz citi stāsti manā dzīvē ir pierādījumi, ka vienmēr saņemam tieši to, kas mums nepieciešams, tikai jautājums, vai paši spējam to atpazīt, pielietot un izmantot sev par labu.

Iemācījos uzņemties atbildību par sevi un savām rīcībām. Vienmēr esmu bijis godīgs un nekad neko neslēpju ne no citiem, ne no sevis. Labākais veids, kā dabūt sev apkārt pareizos cilvēkus – būt patiesam.

3. Savas vides izveidošana

Nu jau dzīvoju patstāvīgi, dejoju, lasu grāmatas, cīnos par savu vietu zem saules ar jaunu apņemšanos, mērķiem un milzīgu ticību sevī. James Arthur koncerti, Lithuania Got Talent, Supernova, X-factors, Aminata, Laura Reinika tūre, Latvijas Nacionālās Operas un Baleta izrāde “Karmena un daudz citi projekti ir aizvadīti. Šo pāris gadu investētā ticība un milzīgais darbs ar maniem sapņiem ir atmaksājies. Un tas nebūtu izdevies ja šo 5 gadu laikā man nebūtu blakus atradušies pāris konkrēti stabili pamati, kas mani ievirzīja “pareizajā” virzienā. Mamma – Evija Luzgina, spēcīgākais dzīves skolotajs un motivācijas avots – Ieva Biteniece, labākais draugs – Edgars Šteins, talantīgais horeogrāfs un fantastisks draugs, bro’titi – Juris Gogulis un manā dzīvē visspožākais un tīrākais cilvēks, kurš ar savu dzīves stāstu var salauzt jebkuru argumentu par “pieņemtajām normām, kā strādā dzīve” – Kristaps Vanags. 

Šādus cilvēkus nav iespējams apzināti atrast, viņi paši atnākt, darot to, ko Tu uzskati par svarīgu. Skolas laikā man nebija neviena cilvēka, ar kuru varētu patiesi izrunāties, jutos ļoti vientuļš un apzinātu lēmumu pieņemšana man ir pierādījusi, ka grāmatas “Alķīmiķis” aprakstītā metode par visuma darbību strādā manā pasaulē. 

4. “Austrālija” – Jauno gadu sagaidīju Sidnejā. Pirmo reizi dzīvē biju pilnīgi viens pats, uz cita kontinenta, lai pārbaudītu visas savas apgūtās dzīves iemaņas. Šie 2 mēneši mani salauza, es padevos un sapratu, ka neesmu tas cilvēks, ko biju iedomājies. Man nolaidās rokas. Godīgi sakot, tā bija labākā, sliktākā pieredze manā dzīvē. Es skaitīju dienas līdz lidojumam mājup, es nespēju sevi motivēt neko darīt, par spīti skaistajiem dabas skatiem un spožajiem saules stariem. Kopš šīs pieredzes 6 mēnešus biju iegrimis dziļi sevī, neredzēju nekam jēgas un vienkārši nespēju sevi piespiest kaut ko darīt. Gribasspēka resursi bija zem 0. Motivācija tikai aiziet līdz veikalam. Ik pa brīdim prātā iešāvās kāda ideja, bet tik pat ātri arī pazuda. Šādi es nekad nebiju juties. Mans pašapziņas vērtējums nokrita ļoti zemu. Es lepojos ka spēju pats izaicināt sevi un doties prēti saviem sapņiem un mācīties no šīs pieredzes.

5. 63 dienas. 

63 dienas biju pavadījis Austrālijā pazaudējot sevi. 63 dienas pavadīju uz kuģa, lai atkal sevi atrasu. Pirms 2 dienām nokāpu no Tallink kuģa “Romantika”. Šī bija visizaicinošākā pieredze manā dzīvē. 2 mēnešus tev nav nevienas mazākās iespējas aizmukt, tev ir jāskatās virsū saviem dēmoniem. Reizes 5 domāju par to, kā būtu, ja es vienkārši nokāptu, uzgrieztu muguru un aizietu. Lepojos ar sevi, ka nepieļāvu tādu kļūdu. 

Kārtējo reizi pierādījās fakts, ka no sevis aizmugt nav iespējams. Viss ko Tu vari darīt ir pieņemt pieredzi, lai arī kāda tā būtu un palaist to vaļā. Zinātnieki raksta par meotdēm, ja jūtam diskomfortu vai sāpes – tā vietā lai tās ignorētu, ir pretēji jākoncentrējās uz tām – jāizjūt viss, ko viņas dara ar tavu ķermeni un prātu, lai panāktu totālu klātesamību. Un ja mums izdodās nonākt klātienē – šajā brīdī, tad gandrīz vienmēr spējams apzināties ka viss ir labi, tiešām labi. Problēmas nāk tikai no pagātnes vai nākotnes, kuras te nav. 

Man palīdzēja domu pierakstīšana, svaru zāle, atkal jau grāmatu lasīšana (esmu lēns lasītājs, tomēr paspēju izlasīt 5 grāmatas esot uz kuģa), jaunu mērķu izvirzīšana un pats galvenais – rīkošanās. Jāpiemin ka katru vakaru bija jādejot 2 šovi un nevienu neinteresē, kā tu jūties, kas tev sāp. Un šīs 40 minūtes uz skatuves bija vispatīkamākās. Spēju pilnībā aizmirst par iekšējām balsīm un izdzīvot šo brīdi.

Apzinājos ka mans lielākais ienaidnieks ir prāts. Viņš kļuva pārāk spēcīgs un nespēju to vairs kontrolēt. Tas ko Budisma pārstāvji māca – prāts ir ļoti advancēts mehānisms un neatņemama sastāvdaļa mūsdienu dzīvē, bet problēmas rodas tajā brīdī, kad Tu zaudē pār to kontroli un viņš kļūst par tavu noteicēju. 

Šis laiks manī izkristalizēja milzum daudz šaubas, kuras nomāca manu prātu, par to, ko man vajadzētu darīt, ko citi grib lai es daru, kas nesīs man laimi, kas nesīs pasaulei labumu.

Interesentākais, ka atbilde jau sen bija acīm redzama. Toreiz izrāde “Luficers” nenonāca līdz skatuvei un skatītājiem, jo visi jutām ka nav īstais laiks. Tad nu tagad šis ir viens no galvenajiem un lielākajiem motīviem, kas man liek velēties dzīvot un darīt. 

Es jūtu spēku savā elpā, kas man pienes skābekli un kustina uz priekšu. Es jūtu konktroli savā galvā, apzinātu spēju prast izmantot prāta spējas un prast tās atslēgt, kad tās ir liekas. Es jūtu vēju, kas liecina par to, ka atkal esmu uz pareizā ceļa. Es jūtu jēgu. Es jūtu. 

 

                                Es lepojos par to, ka varu 100% uzticēties sev un saviem instinktiem. 

 

Paldies Ieviņai, par iespēju dalīties savās domās un izjūtās, rakstīšana man ļoti palīdz. Ja Tavā galvā aizķeras kāds teikums vai doma no šajā rakstā pieminētā, lūdzu padalies ar mani savās izjūtās un novērojumos, man tas nozīmē daudz!

 

Atstāj komentāru

@ievabiteniece