Kā es te nokļuvu? | Dzīves ceļš

Vēlos īsi padalīties ar savu dzīves ceļu – kā esmu līdz šim nonākusi. Šoreiz – par negatīvo.

Jūtu, ka man ir sācies jauns dzīves posms, tāpēc vecais ir jānoslēdz. Bet bez tā – es noteikti nebūtu te. Esmu pateicīga par katru kritumu un kāpumu. Un tici man – šis ir bijis skaists un nozīmīgs dzīves ceļš.

Tagad, kad veidoju jaunas programmas, lai palīdzētu cilvēkiem, rodas jautājums: “Vai vispār ir vērts manī klausīties?”

Šobrīd esmu nonākusi diezgan patīkamā stāvoklī: Jūtos labi, esmu paēdusi, esmu atradusi, ko darīt – viss man notiek! No malas, iespējams, izskatos veiksmīga un laimīga.

Un Jā – tā noteikti ir!

Bet, kā ar mani rezonēt?

Uzreiz ir jāpiefiksē, ka es nevienu nenosodu un nevienam neko neuzspiedīšu, bet ja esi nonācis TE, tā ir zīme ! 😊

Pastāstīšu ļoti īsi par savu dzīves ceļu.

Esmu augusi ģimenē, kur vecāki daudz strādā un brāļi bija praktiski pieauguši. Par mani rūpējās, bet es biju pārsvarā viena. Vai arī viena starp pieaugušajiem. Bērnudārzā tik mirkli gāju.

Tāds maziņš devos ārā meklēt draugus – un tos atradu. Šķiet, ka tie bija daudz vienkāršāki un krāsaināki laiki, kad tu ej un meklē draugus pa savu ciemu. Neviens pat neiedomājās, ka varam kaut kur pazust vai mūs kāds nolaupīt. Pie tam tepat – Rīgas nomalē.

Uzaugu diezgan introverta. Varbūt pat “dīvaina”. Savas nepārliecinātības notušēju ar humoru.

11 gadu vecumā sāku strādāt. Tā arī mana dzīve veidojās – darbs, darbs un darbs. Tas tika turēts svēts mūsu ģimenē.

Skolā gāja grūti. Neko nesapratu un nesapratu – kāpēc man tas jāmācās. Skolotāji pārsvarā man norādīja – ko es nekad nevarēšu izdarīt: Nevarēšu būt rakstniece, nevarēšu būt māksliniece, nevarēšu būt dejotāja un ne jau pēc skolas savs uzņēmums! Tas neesot iespējams. Visi mani sapņi tika izsmieti.

Man raksturs bija uzaudzēts – pretojos visiem “tas nav iespējams” – un par spīti pierādīju, ka es varu izdarīt visu, ko es vēlos. Ar šādu enerģiju brutāli gāju uz priekšu. “Hard Work Mentality” un “Nav jēga gulēt, kapā izgulēšos”.

Es arī visu izdarīju. Jau tad ticēju, ja es to varu iztēloties – es to varu iegūt. 20 gadu vecumā sasniedzu visu, ko vēlējos – Man bija stabilas attiecības, veiksmīgs uzņēmums, kas ļoti strauji auga, biju savā pirmajā braucienā uz Losandželosu – praktiski biju “veiksmīga”. Atceros kā izbraucu no salona ar savu jauno auto – un domāju “that’s it – what now?”. Un, ja tā godīgi – es jutos ārprātīgi nelaimīga. Nekādīgi nespēju izskaidrot kā un kāpēc. Tas bija ne-loģiski.

Biju nenormālā miega badā, knapi kustējos un spiedu sevi katru dienu atkal – strādāt, strādāt un strādāt. Tā es sevi ziedoju citiem, ceļot savu “impēriju”.

Man nepārtraukti bija vēlme visiem izpatikt un neko nenokavēt. FOMO – Fear of missing out. Man bija jābūt katrā šovā un jāstrādā ar katru mūziķi un jādejo uz katras skatuves.

Šim visam vājprātam pa vidu (tagad to tā saucu, toreiz to neredzēju) – man mainījās attiecības, tika salauzta sirds, es salauzu sirdis. Plus balles. Plus vairākas reizes mēģināju augstskolā mācīties. Plus strādāju jauniešu TV. Plus… es biju visur – brutāli.

Tā es pazaudēju sevi. Pēc 3!!!!!! nopietnām attiecībām un atdošanās darbam.

Jā – es daudz sasniedzu. Es mainīju un ieguvu. Bet uz kāda rēķina? Man bija bail kaut ko mainīt. Sakodu zobus un strādāju tālāk.

Kļuva morāli sliktāk un sliktāk. Praktiski kopš 2010. gada negulēju. Visu laiku biju nogurusi. Neko negribēju darīt, bet atkal – spītēju pati sev un turpināju darīt vēl vairāk. Tajā laikā termins – mentālās slimības – manā pasaulē nepastāvēja. Neviens par tām nerunāja. Tikai depresiju. Bet to es saucu par slinkuma slimību… Trīs dienas spēju strādāt ļoti produktīvi, tad pāris dienas gulēju un nespēju pat izkāpt no gultas.

Tad 2014. gads ir pirmais pagrieziena punkts ceļā uz šodienu.

Pēc daudz gadu neredzēšanās, man mīļa draudzene iekāpj auto pie manis, un šokēta skatās – “Kas notiek? Kāpēc tev ir tik slikta enerģija?”. Tajā vakarā tiku iepazīstināta ar astroloģiju un eņģeļiem. Pēc tam arī enerģijām un citām “mistiskām” lietām. Sāku meklēt palīdzību pie dziedniekiem (jo ārsti teica, ka man viss ir super labi).

Es biju skeptiska. Es neticēju garīgām lietām. Mēģināju , bet ne līdz galam.

Pienāca 2015. gada sākums – pirmais lielais sabrukums, kas beidzās ar nedēļu slimnīcā. Vajadzēja tur noteikti ilgāk palikt, bet es tēloju, ka jūtos ļoti labi – un izlūdzoties mani izrakstīja. Un zini, ko es darīju? Pēc slimnīcas man bija 4 projekti!!! Tā kā uzreiz. Atceros, ka es nemaz nevarēju fiziski paiet. Bet braucu un darīju.

Bet par slimnīcu: Man ķermenī nebija vitamīnu. Nekā! Es taču gadiem, katru dienu, kādas 8 tabletes ēdu – kā tas iespējams, ka nav??? Man sāka drupt kauli – viens celī, kura dēļ nevarēju pat īsti paiet, un pārējie… ZOBI! Man nobruka 3 zobi. Sadrupa! Šis ir laiks, kad man sākās panikas lēkmes. Un ļoti izteikta FOMO sajūta. Man nāca virsū trakas lēkmes, ja netiku kaut kur. Un daudz kas cits, par ko nav jēga iedziļināties.

Slimnīcā pirmo reizi sastapos ar terminu: Veģetatīvā Distonija. Ko darīt? Atpūsties. Un vēl vairāk tabletes. Apsolīju. Un devos strādāt. Man bija milzīga atkarība darīt un būt. Šķita, ka nebūšu tā vērta, ja to nedarīšu.

BET – gribu pa starpu pastāstīt kādu brīnišķīgu momentu:

Pēc slimnīcas, viens no darbiem man bija Zelta Mikrofonā. Ieeju Operā, nosēžos publikā, lai gaidītu savu grupu. Šķiet, ka ir pusdienu pauze, jo neviena nav. NEVIENS! Uz skatuves sāk kārtoties viena no manām mīļākajām grupām. Un šie – hey, izspēlējam cauri? Un sāk spēlēt “kad paliek auksti, es gribu ziemu apēst… “. Es tur biju viena. Zin, varbūt kāds vēl ieradās, bet es tiku tā nohipnotizēta. Un tas bija mirklis, kad nolēmu patiesi mainīties. Tāda kā mistiska gaisma no skatuves nāca un mani sasildīja.

Sāku vairāk par sevi domāt. Sapratu, ka man dzīvē vispār nav nepieciešams alkohols. Vairāk svaigs gaiss. Kļuvu mierīgāka. Atteicos no dažiem projektiem. Sāku meklēt – kas notiek? Kāpēc notiek? Kāpēc mans ķermenis nevēlas sadarboties?

Un tā es augu – ieviesu studijā obligātās lekcijas. Daudz runājām par savu spēku, kā attīstīties, kā sasniegt mērķus. Aicināju daudz iedvesmojošus cilvēkus, lai dalās ar saviem stāstiem. Viss atkal attīstījās un man kļuva labāk. Lasīju, lasīju un lasīju.

Bet, lai cik labi būtu – panikas lēkmes neatkāpās un aizmigt nevarēju. Tas man netraucēja. Pieņēmu to kā daļu no sevis.

Lēnā garā – atgriezos pie vecajiem paradumiem – visiem izpatikt, visiem piekrist – un strādāt. Dažreiz pat negulēt diennaktīm. Un kā atalgojums bija – sasniegumi! Man patika, ka pie manis nāk pēc padoma un ka esmu nostabilizējusi savu pozīciju šov-biznesa tirgū.

Tad 2017. gadā izlēmu pārtraukt dejot. Tieši uzņēmuma 10 gadu jubilejā.

Atkal bija tā dīvainā nepiepildījuma sajūta. Pie tam – dzirdēju tik daudz aprunāšanas par sevi no “konkurentu” deju studijām. Jā – līdz manīm nonāk šī informācija. Pieņēmu šīs runas par patiesību.

Devos atkal uz LA – meklēt laimi.

Dzīvoju briesmīgā diskomforta sajūtā – nesapratu, kas man tagad ir jādara, kāda būs mana nākotne un kur man jādodas. Pilna galva limitācijām.

Līdz izlēmu – ok, kāmēr neko nezinu, došos dejot, jo tas ir mans patvērums. Un pirmajā ceļojuma nodarbībā nonācu pie man nezināma horeogrāfa, kurš mainīja manu dzīvi. Tā kā dejoju tikai sev – tad ļoti izbaudīju nodarbību – un viņš bija sajūsmā par mani. LA horeogrāfs. Man. Saka. “I LOVE YOUR DANCE STYLE”. Man smadzenes nedaudz uzsprāga. Kopš tā brīža viņš kļuva par manu mentoru – un ļoti palīdzēja man sevi atrast dejā.

Tas man iemācija to, ka citu cilvēku viedokļi nav mana taisnība. Es nevaru citus ietekmēt. Es varu iemācīties tikai kā reaģēt.

Ar jaunu elpu un pārliecību turpināju Latvijā celt savu impēriju! Jutu, ka manī notiek cīņā ar pārliecību un limitācijām. Bet droši devos uz priekšu – un ieguvu labākos darbus un attīstījos ļoti strauji kopā ar saviem dejotājiem!

Bet limitācijas mani grauza iekšā. Atkal paļāvos. Atkal sāku pārstrādāties. Atkal atgriezos vecajos paradumos. BET TUR IR TIK ĒRTI UN DROŠI, JO ZINU KĀDS BŪS REZULTĀTS!

Gadiem – tā kā peldēju cauri dienām – ar lieliem kāpumiem un smagiem kritumiem. Attiecības ar cilvēkiem bija grūti veidot, jo man bija fiziskas bailes un sākās lēkmes. Arī pūļi mani biedēja. Kā arī, ja man pievērsa uzmanību. Vieglāk bija norobežoties un atklāties tikai pašiem tuvākajiem.

Tā 2018. gada pavasarī aizvedu sevi uz psiheni, jo panikas lēkme nebija pārgājusi jau 18h. Tā es nokļuvu pie antidepresantiem un psihologa.

Vasarā man atklāja Melanomu. Izgrieza divus audzējus. Turpināju darboties, bet vairs īsti neredzēju jēgu.

Izvēlējos sevi – un beidzu izpatikt citiem. Tā rezultātā zaudēju ļoti daudz cilvēkus sev apkārt. Daļa no tiem vēl papildus mani pievīla, apmeloja un pazemoja.

Devos atpakaļ uz ASV, jo tur ir mana laime.

UN TAS BIJA LABĀKAIS CEĻOJUMS MANĀ DZĪVĒ! Tā kā biju tikusi vaļā no “ko gan citi par mani padomās” – un pieņēmu “mēs dzīvojam tik īsu mūžu, ir laiks to pilnībā izbaudīt” – tad iepazinos ar daudz brīnišķīgiem cilvēkiem, biju piedzīvojumos un dejoju no sirds. Šis ir mirklis – 2 gadus atpakaļ – kad pa īstam sākās mans ceļš uz šodienu un The Eve Frequency!

Tā lēnā garā atmetu savas limitācijas, devos daudz ceļojumos, riskēju, iepazinos ar cilvēkiem un baudīju dzīvi. Satiku daudz mentorus, kuri dalījās ar savām zināšanām. 2019. gada vasarā pārtraucu dzert visas tabletes. Sāku elpot un mācīties par enerģijām. Sāku meditēt. Sāku iet aukstumā peldēt.

Un man vajadzēja 2 gadus un 3 mēnešus, lai izveidotu un nostabilizētu savus paradumus.

Vēl tikko, 2020. gada rudenī, kad sākās ierobežojumi – biju atkal dziļā bedrē. Neredzēju jēgu saviem centieniem un savam biznesam. Pat sev. Ķermenis signalizēja ar traumām. Šķita, ka jāveido attiecības – vismaz, lai kaut kas notiek. Bet skaidrs, ka tādā maindsetā tas tā nenotiek. Dažas limititācijas vēl mani bakstīja.

Šī bedre parādīja tikai to – Ir laiks dalīties. Ir laiks pilnībā ieguldīties. Ir laiks atdoties 100%.

Tā nu te es esmu – kopš decembra, 100% iekšā savā attīstībā + arī jūsu attīstībā.

Pēc dabas esmu skolotāja – tāpēc ir pilnīgi dabiski, ka vēlos šos foršos, veselīgos rīkus iemācīt arī tev.

Šajā stāstā ir tikai virspusēji izstāstīti pāris mani dzīves notikumi, bet tici man – es zinu kā ir būt atkarīgam no ciešanām, es zinu kā ir, kad kāds ir netaisns pret tevi, es zinu ko nozīmē, kad dzīve tevi sit pie zemes. Es zinu panikas lēkmes un es zinu kā ir, kad neko negribās. Es saprotu it kā pasaules netaisnību – un kāpēc visu laiku neveicās.

Un es zinu kā no tā tikt vaļā.

Pievienojies man – The Eve Frequency!

With love,

Ieva 😊

Foto: Oskars Ludvigs

Atstāj komentāru