Es Pat Nesapratu Pati Sevi | Blades Video Stāsts

Uhh… šis bija sarežģīti. Šķiet, ka ilgāk šūpātais video, ko esmu radījusi. Sāksim visu no sākuma:

Mūzika man vienmēr ir bijusi ļoti tuva sirdij. Ja man būtu iespēja – visi treniņi notiktu pie dzīvās mūzikas! (ak, šie sapņi)

Esot tūrē kopā ar Lauri Reiniku, iepazinos ar talantīgiem mūziķiem – kā arī vienu no šī stāsta galvenajiem varoņiem – bundzinieku, Dairi Petrauski.

Vārds pa vārdam – iesaistīju viņu dažādos studijas projektiņos, arī ELEVEN koncerta sastāvā, kur viņš, mums treneriem, piespēlēja pie solo priekšnesumiem.

Tinam stāstu uz priekšu – nolēmām kopā uzfilmēt video! Viņam patika dziesma pie kuras dejoju un pie tās arī sākām strādāt. Viņš uzspēlēja bungas pa virsu, es sāku veidot kreatīvo stāstu.

Kad šo gatavo video parādīju tuvam draugam – viņš pajautāja “Kāpēc? Kāds ir vēstījums?”.

No manas puses: Video un deja ir mans izpausmes veids. Līdzīgi kā mūziķiem – dziesmu rakstīšana, rakstniekiem – grāmatu izdošana utt. Šī ir TĀ dziesma, kura, šķiet, man nekad neapniks. To dzirdot – es jūtos kā mājās. Tuva un neaprakstāma sajūta. Lai gan dziesma nav diez ko pozitīva. Bet tā atspoguļoja tā brīža tagadni. Šis bija grūts gads – un tieši grūtākais posms bija šī projekta tapšanas laikā.

Manī bija nospiedoša sajūta, kurā šķita, ja šo mēs neuztaisīsim – es netikšu vaļā no kaut kādām emocijām. Vajadzēja izpausties!

Atminos: esot Honkongā, braucot autobusā kalnā, no kura paveras skats uz centru, es jau zīmēju kadrus. Nespēju sagaidīt, kad tos varēšu realizēt. Tā kā droši varu teikt, Hong Kong – there is a part of you!

Runājot par stāstu, es ceru, ka katrs spēs atrast kaut ko sev šajā video. Šķiet, ka man un Dairim ir dažādas sajūtas un stāsts par šo visu.

Tajā laikā es jutos – nesaprasta. Es pilnībā nesapratu pat pati sevi.

Filmēšanas diena sākās ar slimnīcas apmeklējumu. Seko kavēšanās daudzu sīkumu dēļ. Vietā, kur filmējam – viss putekļos. Es zināju. Bet dejojot – tie putekļi bija VISUR! Acīs, nāsīs, ausīs, mutē – līdz ar to plaušās. Nespēju vispār koncentrēties nekam. Praktiski biju uz robežas, lai neatslēgtos. Katra kustība sagādāja sāpes (heey, vismaz nebija jātēlo 😀). Pusi no filmiņas nofilmējām tikai divos kadros, jo es vienkārši nespēju… Atmiņas no tās dienas noteikti nav labākās.

Un šis ir iemesls – kāpēc tik ilgi šis cepās. Mans tā brīža morālais stāvoklis + filmēšanas atmiņas. Tā notika jau maija sākumā, bet reālu darbu sākām tikai augusta vidū. Pirms tam, neko negribēju ne redzēt, ne dzirdēt par to. Visu vainu uzliku uz sevi, un jutos briesmīgi šitā piečakarējot Dairi, kurš savu darbu izdarīja Izcili!

Ar laiku, emocijas norima, veselība parādījās, viedums atnāca. Sāku uz šo situāciju skatīties no šādas puses: Visam ir iemesls. Šis video ataino daļu no mana dzīves posma. Sociālie tīkli ir uzbūruši perfektu pasauli, kur visi ir laimīgi, veiksmīgi un skaisti. Es sevi salīdzināju, un šķita, ka nav vērts nemaz dalīties… Jo nav pietiekami perfekti. Bet nē! Šis salīdzināšanas dēmons nezags man iespēju izpausties! Dairis un es – šajā projektā atstājām daļu no dvēselītes, kura tagad ir ieslēgta mp4 formātā un ir pieejama jebkuram interesantam.

Bez glamūra, ar daudz kļūdām, patiesām emocijām un patiesumu.

Tagad – tomēr ir prieks, ka šo palaidu pasaulē. Jo pirmās atsauksmes bija dziedinošas.

Īpašie Paldies:

Paldies, Dairi – par pacietību, par darbu un, protams, iedvesmu!

Paldies, Kasparam Kambaram – par video! Vot Kaspars pār sevi dabūja visu, ko es domāju par video! Neskatoties uz to – viņš piestrādāja un uzbūra ļoti skatāmu filmiņu.

Paldies, Oskaram Ludvigam – par atļauju izmantot šīs īpašās telpas. Tās pilnībā atainoja manu iekšējo stāvokli 😀

Paldies, Jana Kozlova – par mūsu sapucēšanu!

Morāle? Vecā, labā, klasiskā – What doesn’t kill you, makes you stronger! 😊

Un ieklausies vārdos – tie visu pasaka priekšā…

Atstāj komentāru

@ievabiteniece