Mana Deju Pieredze Losandželosā

Pēc pieprasījuma top šis raksts 🙂

Aprakstīšu deju pasauli Los Angeles, no sava skatu punkta.

Esot uz vietas, vairāk kā 3 mēnešus, sanāca apmeklēt apmēram 150 nodarbības (vēljoprojām nav spēka precīzi pārskaitīt). Biju plānojusi apmeklēt 50… oops!

Tātad – kā tas darbojas?

  • Deju studijas var apmeklēt jebkurš, kurš samaksā naudiņu. Tās, kuras privātās – to, protams, ziņo. Bet kopumā – gribi dejot – dejo!
  • Grafiki mainās kā Latvijas laikapstākļi. Orientējies, ka nodarbības ir apmēram no 10 rītā līdz 11 vakarā . No rītiem ir vairāk jogas, klasikas un laikmetīgās. Jo tuvāk vakaram, jo urbānāks grafiks kļūst.
  • Lai uzzinātu grafiku, pieteiktos un samaksātu par nodarbībām, ir ļoti ērti lietojama aplikācija – MINDBODY , kurā iekšā ir lielākā daļa sporta klubu ASV.
  • Deju studijās ģērbtuves NAV! Uz nodarbībām dodies jau treniņtērpā, un tā arī dodies prom, labākajā gadījumā pārvelkot kreklu. Visiem ir mašīnas, vai arī kāds atbrauc pakaļ, vai arī vēl ir Ūberi un Lyfti. Ar kājām reti kad kāds pārvietojās. North Hollywood vēl ir pāris cilvēki, kuri izmanto velosipēdu. Un, lai cik tas dīvaini nebūtu, lielākā daļa cilvēku no nodarbības izgāja ar perfektu make-up un matiem, kamēr es jau 10mitajā minūtē biju ar izsmērētu acu tušu, sarkaniem vaigiem un pūkainiem matiem.
  • Kāpēc vispār krāsoties? Ļoti bieži nodarbības apmeklē talantu skauti, kuri meklē noteiktiem projektiem vajadzīgos tipāžus. Un tomēr, tā ir LA, kur jebkurā brīdī var ienākt kāda slavenība (ja, kāds nav lasījies iepriekšējos manus rakstus – es nodarbībā uzskrēju virsū Nikolai Šērzingerai).
  • Tāpēc uz treniņiem cilvēki dodas kā uz modes skati – ar ļoti dažādām drēbju variācijām.

Sīkāk par studijām, kuras es apmeklēju.


Sāksim ar manām otrajām mājām LA – Millennium Dance Complex!

Šai studijai es dodu 4 kediņas/zvaigznes.

Millennium skaitās populārākā deju studija pasaulē, kura slavu izcīnījusi ar to, ka tur trenējas lielākā daļa pasaules slavenības. Pēdējā laikā tā ir populāra youtube dēļ. Kurš gan nav redzējis kādu video, ar sarkano sienu fonā? Man šķiet, ka jebkurš, kuram ir pieejams internets. Salīdzinot ar citām studijām, tehniskā ziņā šī ir advencētākā (vai tāds vārds latviski vispār ir?) studija. Ejot uz jebkuru studiju, man bija tik bail, un pa ceļam jau 54 reizes izdomāju dažādus iemeslus, lai tur neierastos. Lai gan, jau ceturto reizi biju LA, nebiju bijusi šīs studijas jaunatklātajās telpās, kuras atklāja tikai šī gada sākumā – tā kā pavisam svaigas. Acīmredzot, vienmēr savas 54 bailes pārvarēju (nekad neļauj bailēm sevi apturēt no taviem sapņiem).

Tātad, kā tā sistēma strādā – Tev ir jānolādē Millennium app telefonā, tur tu vari piereģistrēt savu kredītkarti, nopirkt abonementu, izvēlēties nodarbības, kuras vēlies apmeklēt, un doties uz studiju. Es pirku 40 nodarbību abonementu pa 299 dolāriem, kur viena nodarbība sanāk 7,5 dolāri. Ja iet, un uz vietas maksā pirms klases, tad nodarbību cenas ir no 16 – 20 dolāriem. Meistarklases – 25 dolāri, neatkarīgi vai tev ir abonements. Tad ieej studijā, iečekojies planšetē un ej tālāk. Neviens īsti nepieskata – vai tiešām esi reģistrējies.

+ ir vairākas zāles;

+ dažādu deju stilu tehnikas nodarbības;

+ nodarbības no 9:00 – 23:00 ;

+ bezmaksas ūdens;

+ bezmaksas stāvvieta (ja paveicās, un ir kāda vieta, jo vieta ir tikai 12 mašīnām. Es izrēķināju aptuvenos laikus, kad mainās mašīnu plūsma, un gandrīz katru reizi varēju nolikt auto pie durvīm. Ja nebija vieta, auto bija jāatstāj kaut kur kalnā pie dzīvojamajām mājām – 5-10 min attālumā. Bet nu, man nebija pretenziju pret pastaigām).

+ Nodarbībās ir iespēja dejot ar atzītiem horeogrāfiem plecu pie pleca. Šie vienmēr iet viens pie otra, lai iedvesmotos un trenētos, kas papildus iedvesmo arī pārējos.

– Tā kā tā ir populāra studija, ar tūristu dejotājiem tur ir pārpildīts. Brīžiem šķita, ka ir bars ar indivīdiem, kuri gāja uz klasēm tikai tāpēc, ka tas konkrētais cilvēks ir yūķubā, un līdz ar to, čaloja, traucēja, filmēja katru sīkumu utt. ;

– Lai gan bija ļoti draudzīga sajūta, tomēr tas ir vairāk bizness – un lai uzturētu plūsmu, un viss notiktu laikā, dejotāji tika stumdīti uz visām pusām, dažreiz izmesti visi ārā, lai pa vienam nāktu iekšā. Kā beidzās nodarbība, momentāli jāpamet zāle, pat ja tu apmeklē nākamo nodarbību;

– Notika pārāk daudz “zīmēšanās” nodarbības. Horeogrāfs 30min iemāca horeogrāfiju, ļauj to izdejot 2 reizes, un tad kādas 40 – 50 min notiek filmēšana. Tie, kuri nav ģēniji vai horeogrāfa draugi, atsēž tās 40min. Es atbraucu tādu gabalu, lai mācītos, nevis lai pasēdētu. Cienu tos, kuri spēj visu safilmēt 10 minūtēs. Piemēram, Kyle klasēs, visi nodejo, atlasa grupu – filmē, atkal visi dejo, atkal filmē, dejo – filmē. Vismaz notiek darbība + tu iedvesmojies no citiem dejotājiem;

– Milzīgs mīnuss! Nodarbību grafiks ir pieejams, labākajā gadījumā, iepriekšējā vakarā. Bieži vien līdz par pusdienlaikam nebija pieejams īstais grafiks. Praktiski brauc uz labu laimi;

– Ir ļoti jūtams, ja klasē ir “slavenību” dejotāji. It īpaši jaunākie. Tiem ir sava vieta priekšā. Pat, ja tur esi laicīgi nostājies, mazie tevi ātri izēdīs ārā. Bet tie, kuri ir vecāki – tie respektē visus, stāv aizmugurē un mācās kā visi pārējie.


Otra populārākā vieta, kuru apmeklēju ir – Playground LA .

Šai es dodu 4,5 kediņas/zvaigznes.

Mana apmeklējuma laikā, bija pieejamas vairākas bezmaksas nodarbības. Tīri reklāmas dēļ. Šķiet, ka pa 10 nodarbībām maksāju 100 dolārus.

Šī studija atrodas Holivudā – un man besī Holivuda! 😀 Daudz cilvēki, sastrēgumi, ļoti ilgs laiks ceļā jāpavada. Praktiski – atvēlēju veselu dienu, lai apmeklētu divas nodarbības.

Daudziem dīvaini šķiet, ka šai studijai nav priekštelpu. Kā attaisi durvis, tā esi zālē. Tā ir izveidota kāda veikala telpās uz populārās Melrose avēnijas.

+ Mājas sajūta. Visi draudzīgi. Katrs tiek sagaidīts kā savējais;

+ Salīdzinoši maz cilvēki apmeklēt nodarbības, līdz ar to ir vieta kur dejot, kā arī tev kā studentam tiek pievērsta uzmanība;

+ Kenija treniņi bieži vien ieilga pa kādu stundu. Un katru otro reizi viņš piedāvāja, ka nofilmēs tos, kuri vēlās. Tik žēl, ka video vēl nav atsūtījis… 😀

+ DZĪVĀS BUNGAS! Bet tas ar tikai Kenija klasēs.

– Nav auto stāvvieta. Auto liku otrā Holivudas galā, pie kādas privātmājas.


Un, protams, KINJAZ DOJO !

Lieku 4,9 kediņas/zvaigznes. Kāpēc ne 5? Jo šī studija atradās tālu no visām studijām un vēl tālāk no manām mājām. Te es arī īsti neievēroju cik maksā nodarbības pa vienai – jo es iegādājos 10 nodarbību abonementu, kura cena bija 100 dolāri.

+ Visi horeogrāfi ir PEDAGOGI;

+ Nodarbībās nav pārbāzts ar cilvēkiem;

+ Pēc katras nodarbības tiek tīrīta zāle (jā, es to ļoti ievēroju. Es dažreiz nespēju koncentrēties, ja zāle ir netīra 😀 );

+ Ir milzīga stāvvieta;

+ Vadītāji pat iemācās tavu vārdu (nu vismaz kaut ko līdzīgu tam);

+ Kamēr gaidi nākamo treniņu, vari iedvesmoties, skatoties Kinjaz viģikus televizorā;

+ Sīkums bet patīkami – zīmodziņi, kurus uzspiež uz rokas tiem, kuri ir piereģistrējušies – ir ar Kinjaz simboliem.

– Atrašanās vieta.


Noslēdzam šo Topu ar Movement Lifestyle! Dodu 4 kediņas.

Šīs bija manas pirmās mājas pirms 3 gadiem. Acīmredzot, toreiz tā arī neattīstījos. Kā saka – katram savs. Šo studiju apmeklēju divu horeogrāfu dēļ – Ray Basa, kurš pasniedz ļoti fankī House, un Lorena Valenzuela, kura ir trakākā Waacking dejotāja, ko mana acs dzīvajā ir skatījusi. Maksāju pa 4 nodarbībām – 52eur. Atmosfēra kaut kā neaizrāva, tāpēc šo iestādi sanāca apmeklēt tikai 8 reizes.

+ Liela, plaša zāle, kurā kondicionieris strādā vislabākajā kārtībā;

+ Grafiks ir zināms vairākas dienas iepriekš. Ir daudzi pamattreniņi, kuriem laiks nemainās;

+ Ļoti atsaucīgs darba kolektīvs.

– Šajā rajonā ir diezgan sarežģīti novietot auto;

– Mazā zāle diezgan kritiskā stāvoklī.


Kopējā pieredze:

Es varu likt savu roku uz sirds, un garantēt, ka latviešu dejotājiem ASV ir izredzes. IR! Te ir tūkstošiem dejotāju – un 700 no tiem dejo vienādi. Protams, katrs savā stilā. Un jā – iespējams skaitļi ir vēl lielāki.

Katru dienu tu esi zālē ar labākajiem industrijā, un tas tev liek censties desmit reizes vairāk un atklāt sevī jaunas lietas, ko tu īstenībā vari izdarīt, bet nedarīji… nu jo nezināji, kā tur var nokļūt. Šī konkurence ar laiku kļūst par ikdienu, tāpēc jau automātiski centība ir augstākajā līmenī.

Atbraucot uz Latviju, šis centības līmenis man nokrita vairāk kā uz pusi. Es, diemžēl, vairāk neredzu kur un kā censties. Jā, viss ir galvā – ar to arī strādāju. Pieļauju domu, ka arī zemes enerģija te ir zemā līmenī (kaut kur to lasīju).

Atgriežoties pie LA tēmas –

Ir tiešām ļoti sireāli trenēties vidē, kurā ir industrijas labākie. Un redzēt to – kāda ir to darba kultūra. Neviens nav iegājis pašlepnumā un apstājies, kā diemžēl notiek LV ar dažādiem kadriem. Slavenie horeogrāfi joprojām apmeklē citu horeogrāfu klases, it īpaši tās, kas nav viņu stilā. Vienu nedēļu redzēju kā Yanis Marshall staigā uz HipHop klasēm, ar kurpēm, protams. Un tas, cik ļoti šie cilvēki koncentrējas attīstībai – ir kruta. Tiešām kruta. Un iedvesmojoši. Katru dienu. KATRU DIENU!

Vēl sireālāk, un biedējošāk, ir dejot šo cilvēku priekšā. Ļoti bieži treniņos bija jādejo arī pa vienam – freestyle. Bet drošības sajūtu dod tas, ka visi vienmēr visus atbalstīs – tāpēc beigās tā ir neaprakstāma sajūta.

Tādā mīnuss zīmē bija daudzu horeogrāfu mācīšanas tehnikas, vai pareizāk sakot – mācīšanas tehnikas trūkums. Praktiski lielākā daļa Youtube horeogrāfu ir diezgan slikti pedagogi. Bet viņi mācās – un es ticu, ka viss būs. Tikai skumji, ka viņu klases vienmēr ir pārbāztas, bet profesionālu pedagogu klases ir pustukšas. Manā lauciņā tas ir pluss, jo tad tevi ievēro un TEV māca.

Spilgtākā vilšanās bija Tricia Miranda. 20 min nokavē, tad ļoti neapmierināti skaidro soļus, kurus viņas asistenti rāda, pēc 20 min, nemaz fiziski neizejot tos – jau dejojam pa grupām. To mēs izdaram 2 reizes – tad uzķeram vispār kas kur notiek… ūūūūūūūūūūūūūūn – notiek filmēšana ar viņas dejotājiem. Es pat neiesvīdu. Bet pārsvarā saņēmu no viņas – cik mēs visi esam slikti, cik labi ir viņas dejotāji – tāpēc, skatieties un mācaties. Protams, ka viņas dejotāji ir amazing!! Bet tas nebija iemesls, kāpēc par meistarklasi maksāju 25 dolārus.

Pārējos vīlos tieši tā iemesla dēļ, ka viņi nespēja apmācīt to lielo pūli, kurš bija zālē. Ticu, ka ar laiku šie iestrādās dažādas metodes. Es ceru 😀

No manis apmeklētajām 150 nodarbībām, trešdaļa bija “sliktās” nodarbības. Vairāk jau es pati esmu vainīga. Viens no iemesliem kāpēc “sliktās” = pārpūle. Man galvā bija doma – es te esmu tikai pāris mēnešus, man ir jāizmanto VISS pieejamais, jo drīz tāda iespēja atkal nebūs. Tāpēc, bieži vien, ņēmu 5 treniņus pēc kārtas. Un nav pauzes! Ne 5, ne 10 min! 0 min! 5 nodarbībās = 7,5h, un bieži vien ieilga treniņi – tā kā rupji rēķinot – 8h. Bez ēšanas, bez svaiga gaisa, bez smadzeņu atpūtas. Lai nekavētu treniņus, es pārģērbos turpat zālē. To ir grūti izturēt, tāpēc, diemžēl, bija treniņi, no kuriem es izgāju ārā. Otrs variants bija tikai tāds, ka mani iznes.

Vēl pie sliktajiem skaitu pārpildītos treniņus. Nejutu nekādu attīstību. Ar pūlēm iemācījos horeogrāfiju un pa pusei izdejoju (jo nebija vietas, lai dejotu pilnā kājā. Tas pats arī sadalot pa grupām). Pieminēšu to, ka liela daļa horeogrāfu ir daudz īsāki par mani, un ja netieku pirmajās 3 rindās, tad atliek mācīties tikai no priekšējā cilvēka, cerot, ka viņš pareizi attēlo kustības.

Un tad tie treniņi, kuros horeogrāfam ir pilnīgi vienalga, kas ar mums notiek 😀 Tik rāda soļus, nedod iespēju uzdot jautājumus un jau liek pa grupām. No otras puses – tas bija milzīgs izaicinājums, kas kaut kādā ziņā arī mani attīstīja.

Īsāk sakot – iespējas ir, ja gribi, viss notiks! Morāli, fiziski ļoti grūti, bet dienas beigās ļoti tāda… triumfējoša sajūta.

Padoms tiem, kuri tiešām vēlas tur nokļūt:

  1. Patiesi nolem – es braukšu uz LA. Vislabāk, izvēlēties – KAD! Nesāc domu ar – tas nav iespējams, man nav naudas, man tur nav kur palikt utt. No sākuma nolem, ka brauksi! Tā es izdarīju, un kā redzi – viss izkārtojās tā, lai es arī to izdarītu. Es neiesaku braukt vasaras mēnešos, jo tad visi brauc. Viss būs pārpildīts, un horeogrāfi paši arī ceļo pa nometnēm.
  2. Tev nav jābrauc uzreiz uz 3 mēnešiem. Pirmo reizi es aizbraucu uz 3 nedēļām, lai apostītu gaisu.
  3. Kad esi nolēmis braukt, vari sākt meklēt iespējas. Katram ir kāds tante, onkulis, paziņa, vai draugam tāds ir – kas ir saistīts ar LA. Tur dzīvo tiešām daudz latviešu. Meklē caur Latvijas namu, raksti, uzplijies. Daudzi labprāt gribētu dabūt kapeiku par istabas izīrēšanu. Ja galīgi nav – es tev varu iedot vienas latviešu sievietes kontaktus, kas labprāt uzņem latviešu, un viņa dzīvo tieši blakus Millenniumam.
  4. Kur naudu dabūt? Sāc ar sevi. Cik daudz tu tērē tiešām nevajadzīgās lietās? Es divos gados iekrāju šim ceļojumam naudu, un man ir prieks, ka es nepīpēju, nelietoju alkoholu, nestaigāju pa ballītēm un nav citas atkarības. Man arī nav vajadzība braukāt uz siltajām zemēm, gulēt pie baseina. Man īsti arī nevajag mantas. Un ja tev arī nevajag – saki, lai uz svētkiem tev dāvina naudu. Bet jā, ja tu vēl esi atkarīgs no vecākiem, protams, ka ir grūtāk. Vai esi mēģinājis piepelnīties? Nekas nenāk viegli – tas ir jānopelna.
  5. Laicīgi pērkot biļetes, nu kādus 8 mēnešus iepriekš, tiešām var atrast traki lētas cenas. Esmu redzējusi, ka pa 300 eiro var dabūt turp un atpakaļ biļeti.

Ja izlem braukt, vari braukt arī tad, kad es braukšu – nākamā gada 19. novembrī (apmēram). Es palīdzēšu tur noteikti – uz to vari rēķināties.

Ja ir vēl kādi jautājumi – droši man var rakstīt! Stāstāmā man ir daudz 😊

Lai veiksmīgi,

Ar cieņu,

Ieva.

Foto: Janeta Jumtiņa

Atstāj komentāru

@ievabiteniece