Parunāsim Par Attiecībām

Pirms lasi tālāk – Tev jāsaprot, ka tā ir MANA pieredze, MANS uzskats, MANA izvēle un MANAS domas. Es nevienu nenosodu – un pieņemu katru kāds tas ir.

Sākam manu stāstu :

Hey! Mani sauc Ieva, un kā māte saka – es jau esmu vecmeita 😃

Bet skat, kā man ir paveicies piedzimt šajā laikā, jo, ja es piedzimtu 10, 20 gadus ātrāk – tad būtu skarbāk… un varbūt es nemaz nenonāktu līdz šīm atziņām un izvēlēm.

Jā, jā – tagad daudzi domās, ka esmu lesbiete (man bija jāizmanto google, lai zinātu kā pareizi rakstās šis vārds). WRONG! Es neesmu. Es neesmu arī pārējie nosaukumi, kurus īsti pat nezinu.

Sāksim no sākuma:

Savā dzīvē esmu piedzīvojusi vairākas nopietnas attiecības – been there, done that. Pie tam, laika posmā no 17 gadu vecumam līdz 25 gadu vecumam, es nepārtraukti biju attiecību režīmā. Un vienmēr es ieguldījos 100%, ticēju īstai mīlestībai un man pilnīgi garlaicīgi šķita īsās attiecības (lieka laika tērēšana). Kad vienas beidzās, metos nākamajās nopietnajās. Ticēju, ka – ja tu esi viens, tu esi lūzeris. Tā vismaz televīzija, žurnāli un apkārtējie iemācīja. Nē, nepārprotiet – tas nenozīmē, ka bija mazāk mīlestības! Visur bija mīlestība – un ar visiem esmu labās attiecībās joprojām. Nu vismaz draudzīgās 😊

Ko es esmu sapratusi šajā posmā?

Es noteikti zinu, ko es vairāk nevēlos. Un tas, ko es vēlos, es nezinu vai tas ir iespējams. Un ja nav iespējams – es ļoti labi jūtos arī mīlot nevis otru personu, bet sevi. Kaut kur jau ir tā patiesība, ka no sākuma ir sevi jāiemīl.

Mana vīzija – es vēlos sev partneri, nevis lai apmierinātu savu Ego, bet lai mēs papildinātu viens otru.

To vien tik redzu apkārt, ka cilvēki ir ar kādu kopā tikai domājot par sevi pirmkārt.

Es pilnībā saprotu to stāstu, kur puķe tiek salīdzināta ar mīlestību – ja patiešām mīl, tu to nevis norauj un izliec sevis apskatei, bet gan laisti, kop un liec mierā.

Es biju tā, kas visu darīja, lai man būtu ērtāk, domājot, ka tā būs labāk arī otram. Visas pamācīšanas, regulēšanas, ierobežošanas, greizsirdības, privātīpašnieciskums. Un to saņēmu arī pretī.

Es esmu pateicīga, ka tādas attiecības ir bijušas, jo tas mani noveda līdz šī brīža atziņai. Patiesībā, es ilgi līdz tam gāju. Pēc pēdējām attiecībām mani eņģeļi bija gudrāki un pasargāja mani no jaunu attiecību veidošanas. Par ko es, protams, biju dusmīga. Un ne pārāk skaistos veidos to izpaudu.

Bet ir tagadne.

Laicīgi apzinājos, ka mans dzīves ceļš ir – darīt kaut ko vairāk, nekā kalpot otram cilvēkam. Man ir jākalpo cilvēcei. Tāds ir skolotāja liktenis. Un nevis tāda skolotāja, ko jūs esat iepazinuši skolās (nenoliedzu, ir arī daudz brīnišķīgi skolotāji) – bet tāda, kurš vienmēr ir students, un mācās arī no saviem audzēkņiem. Papildus – apgūstot savu amatu pasaulē.

Tam ir nepieciešama brīvība.

Es ticu dvēseļu radiniekiem, kuri kopā veic vienu misiju. Un tas nav domāts, ka abiem ir jābūt vienā profesijā.

Es ticu tādai mīlestībai, kurā nav Ego. Kurā tu neuzspied savu esību, bet pastāvi blakus.

Tādai, kur tu mācies no otra, nevis uzspied mācību.

Tādai, kur ir pilnīga uzticēšanās un brīvība.

Un es zinu, ka tāda pastāv – jo es to redzu pāris draugos un paziņās. Un tajos, kuros es to redzu – man ir ļoti labestīga greizsirdība.

Iespējams, šājā dzīvē es šo cilvēku nesatikšu (es, protams, ļoti ceru, ka satikšu un nespēju to sagaidīt). Bet par to vairāk neuztraucos (tikai dažreiz, kad man uzdod nepieklājīgus jautājumus – “nu, kad precēsies?” “kad tev būs attiecības” utt.) – Jo es labāk pildu savu misiju un esmu brīva – nekā ierobežota un īslaicīgi apmierinot savu Ego.

Īpaši pēdējās divas nedēļas – es nekad neesmu jutusies tik laimīga. Esot mirklī, piedzīvojot neiespējamas lietas (manam mazajam prātam šķita, ka neiespējamas) un piepildot savus mazos sapnīšus.

Es tik ļoti vēlētos, lai to jūt arī cilvēki, kuri nespēj dzīvot bez otras puses. Nevajadzētu vispār būt otrai pusei! Tev jābūt vienam veselam! Es vēlos pateikt šiem cilvēkiem – otrs cilvēks tev nesniegs pilnīgu laimi. Daļu laimes iespējams, bet tas beigās izčabēs (ja nebūs “īstais/ā”). Nebaidies no vientulības. Būt vienam – vajadzētu būt svētībai.

Kā arī – MAN ir pilnīgi nesaprotams šis internetā iepazīšanās trends, cilvēku vērtēšana pēc izskata (tak neviens dzīvē neizskatās tā kā filtrētajās bildēs vai arī make-up), un vēl vērtēšana pēc stila.. waah.. blaah..

Par bērniem? Ļoti aktuāls jautājums no citiem.

Es neesmu pietiekami laba māte pagaidām, lai radītu/audzinātu jaunu dzīvību. Es noteikti nevēlos radīt bērnu, ja zinu, ka nespēju dot viņam visu to labāko. Un tam es noteikti neesmu gatava – kamēr neesmu izdarījusi noteiktas lietas dzīvē.

Esmu reāla – pasaulē ir milzīga pārapdzīvotība, varbūt tieši mana situācija un izvēle ir tieši laikā. Kā jau teicu – man ir paveicies dzīvot mūsdienās – jo ģimenes modeļi tiek iznīcināti. Un tas ir OK! Jo ģimene – ir mākslīgi radīts veidojums (ziniet tās bildes/plakātus, kur smaidīgi pretī ir sieviete, vīrietis un divi bērni?). Es zinu, to ir grūti dzirdēt – kur nu vēl pieņemt. Lai gan – es esmu ļoti pateicīga par ģimeni, kas man ir. PAPILDINĀTS 08.05.2017. 13:00 – Es saprotu, ka šī ģimenes lieta, 90% cilvēku ir nepieņemama. Jums nav jāaizstāvās vai kaut kas man jāpierāda. Atvainojos, ka nepaskaidroju sīkāk – klasisks ģimenes modelis. Nevis cilvēku kopiena, kas viens otru mīl, lai vai kas. Ģimenes uzbūve mainās – un tā var būt citādāka nekā ir bijis pierasts. Tas ir tas, ko vēlējos pateikt. Nevis to, ka tagad visiem ir jāpaliek vieniem un jāmedī 😀 

Un ja viss izdosies, kā es vēlētos – tad es labprāt gribētu 100 bērnus! Nu lab – 7 vismaz! 😃

Tā lūk.

Tāpēc, milzīgs lūgums, beidziet uz mani skatīties ar tām suņu atčtelēm, kad uzziniet, ka man nav “otras pusītes” ! Man viss ir OK! 😊Un atgādināšu – es nevienu nenosodu. Es saprotu. Katram ir jāizdzīvo sava mācība. Tik iesaku – akli neturēties pie svešām vērtībām.

Ar cieņu,

Ieva.

| Labprāt, uzklausītu tavu viedokli. Met tepat komentāros, vai arī raksti man personīgi – ieva.biteniece@gmail.com |

Foto: Oskars Ludvigs

Komentāri (6)

  • Kella

    Manuptāt, labo cilvēku gimene ir mums blakus ikmirkli, ik dienu, blakus katrai mūsu darbībai, apzināti sargājam ikdienā viens otru. Pat ja nezinam vārdu cilvēkam, nezinam kur viñš dzīvo. Labo cilvēku ir daudz, un pat, ja mēs nerunājam, mēs esam viens otram esam tuvi. Kella.

    Atbildēt

  • Vineta

    Ieva, paldies par tavu godīgo monologu. Es Tev pilnīgi piekrītu – uzskatu, ka cilvēkam nav jāskrien un jāmeklē otrais cilvēks, lai kļūtu laimīgam. Tu būsi laimīgs tikai tad, kad pats to gribēsi, vai nē? Vienkārši tagad ir tik daudz sieviešu, kuri nezin sevi, nesaprot, ko tad viņiem vajag paveikt vai iegūt, lai laime ienāktu ikdienā, kā rezultātā secina, ka visticamāk tā kārota laime ir vīrs, bērni un obligāti suns. Tikai paliek ļoti bēdīgi, kad viņi kļūst par sievām, mātēm, saimniecēm, bet laime kā nebija tā arī nav. Un Tu neesi vienīgā, tagad ir pat tāda sabiedrības novirze child-free – un es cienu šos cilvēkus, ka viņiem ir tāds godīgs viedoklis un viņiem nav bērnu tikai tādēļ kā pārējiem ir. Saki, lūdzu, kur tad tu meklē iedvesmu un spēkus? Kas Tev palīdz relaksēties un atjaunoties? Es pati sapratu ar gadiem, ka man palīdz restartēties tikai ceļojumi. Man ļoti patīk jauna kultūra, cilvēki, valodas, ēdieni, vietas…nezinu, nevis katrs elements atsevišķi, bet viss kopumā. Kā ir Tev? Kur plāno nākamo atvaļinājumu vai city-break? Man plānos ir Taizeme https://www.novatours.lv/atputas-celojumi/taizeme domāju pat padzīvoties tur vairākas nedēļas. Vai Tev kādreiz bijusi pieredze dzīvošanai svešā valstī? Kādi bija Tavi iespaidi?

    Atbildēt

Atstāj komentāru

@ievabiteniece