Apsveikums Mammai

“Māt! Atkal logā zvaigznes kvēlo…” ok, ok. Šis nebūs stāsts par Limuzīnu Jāņu Nakts krāsā, bet gan par Pavasari Ceriņu Ziedu krāsā.

Brīnišķīgs laiks, lai svinētu Mātes! Radītājas, dzīvības devējas.

Laikā, kad viss zied.

Un šis būs mans apsveikums!  (Diemžēl atrodos gandrīz 10 000 kilometru attālumā un personīgi nevaru apsveikt)

Es neesmu labākais piemērs emociju izrādīšanā – bet rakstot man tas padodas daudz labāk.

Tāpēc, lūk –

Mana māte, Ina, dzimusi Sibīrijā, pirmos gadus arī tur nodzīvojusi. Tad devusies uz Latviju, kur augusi mūsu, joprojām, mīļajā Alūksnes rajonā. Un kā pusaudze – nokļuva Rīgā.

Es neiedziļināšos sīki biogrāfijā – bet jums jāzin īpašība, ko esmu ieguvusi no viņas:

Neatlaidība .

Un – Nebaidīšanās no lieliem mērķiem!

(jā jā, zinu, ka tad ir daudzskaitlī. Bet to noignorēsim, ok?)

Cik esmu dzirdējusi stāstus, tā pamatā ir milzīgas ambīcijas un smags darbs. Pateicoties viņai, tas ir arī manī ieaudzināts. Es vispār nespēju iedomāties citādāku dzīves gājumu – kā darba pavadītu. Un mani izbrīna, cik daudziem cilvēkiem tas ir lamuvārds. DARBS! Tas ir skaisti! Tas mūs audzina, padara dzīvi interesantāku, izaicina, dod simtiem emociju, ļauj mainīt pasauli, izveidot savu vidi un utt., utt., utt.! Man tas ir mīļvārdiņš 😊

Esmu pateicīga ne tikai par augstāk minētajām īpašībām – bet arī par manu brīvību.

Šķiet, ka man paveicās, ka biju trešais bērns. Jo man tika dota absolūta brīvība! Es varēju darīt, ko vēlos, domāt, ko vēlos un būt, kas es vēlos. Tas atbilst manai filozofijai – Bērni nav vecāku īpašums. Lai tie piepildītu maksimālu potenciālu – tie ir jālaiž brīvībā. Jāļauj pieņemt savus lēmumus, kļūdīties, krist un augt. Es zinu zinu, ka tas ir grūti. Visticamāk māmiņas, kuras šo lasa, domā “Vot redzēsi kā būs, kad tev būs bērns. Negribēsi, lai viņam dzīvē būtu zilums, kur nu vēl salauzta sirsniņa”. Es zinu. Un vienīgais, ko varu teikt – Māmiņas, šis ir arī jūsu augšanas posms – iemācīties būt blakus, neesot tuvumā. Mēs bērniņi, vienmēr atgriezīsimies pēc padoma un palīdzības, tikai neieslodziet mūs savu uzskatu krātiņā.

Atgriežamies pie manas mātes.

Es tiešām maz izrādu pateicību, BET māt, tev ir jāzin, ka esmu pateicīga par katru soli šajā dzīvē. Lai gan, pēdējā laikā, man sanāk vairāk tev dot padomus – saproti, ka mani padomi ir radušies no tevis. Paldies, ka dāvāji man būt šajā pasaulē, šajā tautā, valodā un gadsimtā.

Vai nav lielisks gadsimts?

Es zinu, jā – man dažreiz sanāk pacelt tonīti – bet tas ir tāpēc, ka es vēlos, lai ieklausies manī. Pie tā piestrādāšu.

PALDIES, par mūžīgo atbalstu visās manās trakajās idejās, lai gan no sākuma tu tās uztver skeptiski. Laikam esmu ļoti laba pārliecinātāja, jo vienmēr man sanāk tevi ievilkt manā pusē un līdzpārdzīvot manus darbus un nedarbus.

Es bieži nopūšos par tavu uzpiesto palīdzību, bet dziļi sirdī man tā tieši ir nepieciešama – un tu to zini. Tas tiešam daudz ko atvieglo manā dzīvē. Lai gan es tāpat, pirmajā mirklī nopūtīšos un teikšu “nu, Māt!”.

Visi tavi trakie izgājieni, mums, taviem bērniem, liek saķert galvu. Bet nebēdā par to, mēs tāpat tevi mīlam. Lai kā mēs nopūstos – tas mūsu ikdienu padara interesantāku. Pat dod cerību, ka var novecot jauni.

Un visticamāk tu man zvanīsi un teiksi “Tev tak nevajadzēja pieminēt to un to. To izdzēs. To pārraksti” . Un es atkal tevi pārvilkšu savā pusē, ar savām pārliecināšanas superspējām (ja es būtu supervaronis – vai tā būtu mana galvenā spēja?)

Tāpēc pieņem šo, lai gan šis nav perfekts raksts, un varētu piestrādāt vēl daudz, bet mūsu Jaunavas perfekcionisms klusi sēž uz labā pleciņa, turot mūsu nervus nedaudz uzvilktus.

Lai tev brīnišķīga šī diena, Māt!

Atgādinu – Es bieži neizrādu pateicību, bet vienmēr esmu pateicīga! (pieraksti to)

Ar Mīlestību,

Meita .

p.s. Neaizmirsīsim – PALDIES PAR JAUNĪBAS GĒNIEM!!!!!!!!!!!!

Foto: Kristaps Bardziņš

Atstāj komentāru

@ievabiteniece