Cik Ilgi Ir – Tagad?

Tā.. es skatos, ka kopš iepriekšējās publicēšanas reizes ir pagājuši 4 mēneši!!!

Nav tā, ka es vispār biju atmetusi rakstīšanai ar roku.. Varētu teikt – man bija iestājies mākslinieciskais bloks. Tagad es apsolos vairāk rakstīt! Jo patiešām, kā saka – ir sakrājies.

Tātad, kas pa šiem mēnešiem ir noticis?

  • Ir iestājies jauns gads!

Ko es sagaidīju mājās, ar tējas krūzi rokās. Ja jūs zinātu ar kādu spēku man centās iebarot alkoholu? “nu par godu jaunajam gadam”, “vienu malciņu”, “neāksties”, “DZER!” 😃 un es tik ar savu tējiņu rokās – ne, ne un ne. Iedomājies, cik cilvēki pasaulē būtu laimīgi ar manu gribasspēku? Vai arī tieši nē…

(Ieva tin atpakaļ savu Facebook sienu, lai atcerētos, kas īsti ir noticis…)

  • Ar Ritvaru izgājām bargā ziemā un nofilmējām sirdij siltus skatus –

https://www.youtube.com/watch?v=6c3NtucM5XY

  • Noorganizēju PRO-X 10 gadu jubilejas koncertu.

Par šo es vēlējos uzrakstīt atsevišķu rakstu. Bet kaut kā nerakstās. Tur joprojām ir bloks. Šī iemesla dēļ arī neko citu nerakstīju, jo nostādīju sev uzdevumu – kamēr nebūšu publicējusi Atskaites Koncerta rakstu, tikmēr par neko citu nedomā. Ēmm.. nebija laba doma sevi tā stresināt.

Nav tā, ka man nav ko rakstīt. Varbūt ir pat pārāk daudz ko rakstīt. Es nezinu. Man joprojām ir neskaidras atmiņas par to dienu. Droši varu teikt, ka tas bija stresainākais laiks pēdējos gados – un tas, visticamāk, paralizēja manas emocijas.

Es tik ļoti biju koncentrējusies, lai viss ir ideāli – un nebija – un juka pa vīlēm. Tas mani nepārtraukti sita ārā no sliedēm, kas noveda pie tā, ka nespēju līdz galam izbaudīt momentu. Agh.. šis perfekcionisma lāsts!

Kopumā – viss bija labi un tā kā tam arī jābūt (nē, varēja būt 6 reizes labāk!).

Esmu tik ļoti pateicīga visiem, kuri bija un ir ar mani. Jebkāda tipa uzņēmumu nav viegli noturēt 10 gadus. Nespējot noticēt tam pati – es to izdarīju!

Patiesībā, kādu laiku, man šķita, ka 10 gadi ir pietiekami. Jāiet tālāk… Bet pēc koncerta jau sāku organizēt nākamā gada koncertu (kurš būs 6 reizes labāks!), veidot grafikus, transformēt telpas, ieviest jaunas lietiņas apmācībā un darbībā. Zin kā – es to īstenībā vēl dikti ilgi varu darīt! Tagad atskatoties, tas bija grūts posms manā dzīvē – un tam nebija nekāda sakara ar manu darbu (lai gan to vēlējos uzgrūst tam).

Kopsavilkums – 10 gadu koncerts bija ļoti īpašs. Tik īpašs, ka man trūkst vārdu.

‘Lai nemaldinātu – Es ļoti daudz ko izdarīju līdz šim, ne tikai šīs lietas… 🙂Tikai to spilgtāko pieminēju.’

  • Atbraucu dzīvot uz Losandželosu

Būs jau 3 nedēļas kā esmu šeit.

Un es jūtu – cik ļoti esmu jau mainījusies. Šis ceļš sākās pāris nedēļas pirms braukšanas. Es sapratu, ka kaut kas īsti nav kārtībā ar mani – tāpēc staigāju pie ārstiem, lasīju daudz grāmatas un burtiski nodarbojos – ar sava prāta izmeklēšanu.

Tāds būtiskākais ir – apzināties sevi šeit un tagad.

Ja mani pazīsti – daudz pārdzīvoju par pagātni un nemitīgi plānoju nākotni. Manuprāt, šī ir aktuāla problēma ļoti daudziem.

Ir diezgan grūti sevi uztrenēt būt tagad (uz mirkli aizmirsu kā šis vārds rakstās).

Sāku maziem solīšiem – Mazāk dokumentēt savu dzīvi. Kad ieraugu skaistu saulrietu, es nevis ķeru telefonu un fočēju to.. Es vienkārši baudu.

Koncertā nevis katru dziesmu ierakstu – bet tajā ieklausos.

“How long is NOW?”. Šis jautājums manī sēž iekšā.

Ejam tālāk. (Pie šī es vēl nākotnē atgriezīšos, bet tagad par to ASV būšanu)

Nedēļas, dienas pirms – es vairāk nevēlējos braukt. Man bija tik labi savā komforta zonā, viss attīstījās un pat pienāca piedāvājumi, par kuriem es biju sapņojusi (nosacīti). Arī draugi un ģimene tik tuvi, ka jau iedomājoties par braukšanu prom – man sagriezās iekšas.

Paldies, augstākajiem spēkiem, ka tomēr aizbraucu. Man tik ļoti bija nepieciešama jauna vieta, jauns gaiss un jauna vide. Es vēl nejūtos piederīga, tas viss jaucās ar ilgošanos pēc savējiem un Latvijas ērtumu (jo es zināju kur un kā var dabūt kas man ir nepieciešams). Ēm… nedaudz atkāpjoties. Kad plānoju šo ceļojumu, biju nolēmusi, ka ar šo es arī pabeigšu savu dejošanas karjeru un attīstīšu sevi citās jomās. Mans plāns pagaisa pēc pirmā treniņa! Es vairs nespēju nekam citam koncentrēties esot šeit. To vien tikai vēlos – kā dejot! Manus plānus, diemžēl, ir pajaukušas divas saslimšanas. Kaitinoši.. Bet sev skaidroju – Viss notiek ar iemeslu!

Tātad – jā, es šeit esmu 3 nedēļas, un tikai dejoju un slimoju. Neko īsti citu neesmu paspējusi izdarīt. Uz treniņiem jābrauc jau pirms pusdienlaika un mājās esmu tikai pirms pusnakts. Maz laika un spēka darīt un domāt par kaut ko citu.

Un es jums teikšu – esmu vīlusies tik daudz horeogrāfos.. un harmonizējot šo – esmu atklājusi tik daudz jaunus horeogrāfus, kuri ir fantastiski SKOLOTĀJI. Jā… reti labs dejotājs ir arī labs skolotājs.

Un es nespēju noticēt tam, ka esmu paņemta jau 5 selected groups. Ok – citiem tas šķiet – kas tur ko netikt… Bet pārsvarā – te tiek tikai horeogrāfu draugi vai ārprātīgi traki talantīgi kadri.. un tagad – dažreiz ES ! 😃 Man nekad nav īsti bijusi ticība.. Pirmo reizi tā parādījās, kad Tony Bellissimo (my new crush, hahaha :D) pacēla manu pašapziņu 10 stāvus augstāk, sakot – I love your dance style . Ja tā godīgi, es nekad neesmu dzirdējusi tik daudz komplimentus par savu dejošanu kā no viņa. Divās nodarbībās es īsti nezinu kā es nokļuvu selected.. es atdevu savu dvēseli, lai tiktu David Moore selected.. netiku.. nākamajā treniņā, kurā man nebija ne spēka, ne emociju – Hamilton Evans mani paņem. Un vēl pēc tam – JR Tylor. Whāāāt… es tiešām biju šokā. Īstenībā, joprojām esmu. Treniņā parasti ir ap 100 dejotājiem, no kuriem 85% ir vājprātīgi labi, un izskatās, ka dejojuši jau sperot savu pirmo soli.

Bet lielākais šoks vēl tikai sekos.. Matt Steffanina klase (feat. Megan Batoon). Pārpildīta. Bija diezgan jāpacīnās, lai kādu brīdi būtu priekšā. Horeogrāfija – nebija grūta, bet ļoti muzikāla un to dziesmu pirmo reizi dzirdēju. Tas jau bija izaicinājums. Tad vēl tas, ka to visu mācīja vājprātīgi ātri. Mūzikā izdejojām 2 reizes , kad jau pa grupām dalīja! Es nezinu kā to Latviski pateikt, but struggle was real ! Zin kā.. man jau aizdomīgi šķita, ka tad kad dejojām, viņš vienkārši brutāli man stāvēja priekšā un skatījās. Tajā brīdī es domāju, ka uz kādu man aizmugurē. Un sākas selected.. Nostājos stūrī aiz cilvēkiem, lai vēl patrenētos, bet Matt pašķir cilvēkus, paņem aiz rokas un aizved uz zāles vidu. Visticamāk, ka mana seja izskatījās tā – it kā pirmo reizi būtu ieraudzījusi spoku. Un tur vēl ir kameras… Pfū.. šī būs liela grupa – 5 vai 6 cilvēki. Paslēpjos aizmugurē stūrī. Stulbi smaidu un zinu, ka nekādīgi nespēju izdejot šo horeogrāfiju. Es nezinu kā tas notika un kas notika… Atminos, ka meitene man priekšā kaut ko diezgan sajauca.. varbūt manas iedomas. Lai vai kā… es atlikušo vakaru pavadīju vieglā prieka satricinājuma stāvoklī. Pēc nodarbības, speciāli sagaidīju Matt (viņu gaidīja visi.. jo viņš tur skaitās slavenība). Un es eju klāt, lai jautātu “why me?” – bet pirms spēju kaut ko pateikt, viņš jau uzreiz – “Hey, girl! You were amazing!”. Un es tikai spēju 23 reizes pateikt – Thank you!

Es varētu par katru treniņu tik daudz pastāstīt.. Bet vai vajag?

Šī nedēļa bija grūtāka – ir jūtama muskuļu pārpūle. Tas uzreiz novājina imunitāti – un Sveika, slimība! Tā mani diezgan bremzē. Jāmēģina būt prātīgākai un domāt pozitīvāk!

Kopumā – var teikt, ka esmu iejutusies! Mēģināšu vairāk rakstīt, filmēt un organizēt studijas pasākumus (nekas neapstājas man esot prom!).

Lai tev veiksmīgi!

Ar cieņu,

Ieva Biteniece

p.s. Esmu vīlusies sevī, ka atbraucu ar pustukšu čemodānu. Te viss ir kļuvis tik dārgs.. ir pienākuši laiki, kad Latvijā var iepirkties lētāk.. nu izņemot Degvielu! Tā gan pa lēto 🙂

Atstāj komentāru

@ievabiteniece