MICREC 20 Gadi | Aizkulises

– 2016. gada 9. novembris bija fantastiska un sireāla diena.

Sāksim no sākuma:

Reiz sen senos laikos, šķiet, tas bija 2003. gads, mans brālis ieguva “Mūzikas video” balvu par labāko videoklipu. Tā nu es, maziņš tīnis, pirmo reizi nokļuvu slavenību burziņā. Saprotiet, toreiz internets nebija, un visi šie cilvēki šķita nereāli. Tur esot, es padevu debesīs ziņu, ka es gribētu strādāt tādā vidē.

Neapzinoties, gadu pēc gada, viss pakāpeniski sakārtojās tā, ka sāku dejot, tad sekoja pirmās uzstāšanās, tad šovi, videoklipi. Viss notika ļoti ātri. Un tā ir vide, kurā es jūtos ļoti ērti. Bet kas notika vakar, tas bija pilnīgi citā līmenī. Pirms 13 gadiem es biju mazulīts, kurš iemaldījies pasākumā, un tagad es esmu māksliniece, pie kuras nāk klāt mani bērnības elki, paspiež roku, izsaka komplimentus, savukārt citi, ir kļuvuši par labām paziņām.

Atkal patinam atpakaļ.

Ja godīgi, es neatminos, kad sākās sadarbība ar Guntaru Raču (turpinot rakstu – atceros! Tas bija mūziklā “Dzimuši Mūzikai”). Kopumā, ļoti veiksmīgi esmu sadarbojusies ar MicRec’u. Vienmēr centos, cik ir manos spēkos, izdarīt visu kvalitatīvi, laicīgi un profesionāli. Šā rezultāta dēļ , ieguvām iespēju uzstāties Mic Rec 20 gadu jubilejas koncertā.

Ok. Šo rakstīt ir ļoti dīvaini! Tas izklausās viegli un jauki, bet tas apjoms negulētas naktis, stress, neticība sev un apkārtējiem, asaras, asinis, sviedri, pārpūle, demotivācija, besis, riebums, slikta dūša, neēstas pusdienas/vakariņas, kritika, kas mijas kopā ar – eiforiju, prieku, pateicību, smiekliem, piedzīvojumiem, spēcīgiem muskuļiem, dzelzs izturību, draudzībām, neaizmirstamiem momentiem, lepnumu, iedvesmojošiem vārdiem un darbiem. Tas ir ārprātīgs amerikāņu kalniņš!

Lieku roku uz sirds – un tiešām saku – man bija tas gods gatavot šo priekšnesumu. Nedaudz no aizkulisēm : 7 min deju, mēs salikām četros treniņos! Un vienā atstrādājām. Tad vajadzēja būt tam posmam , kad vajadzētu vēl divas nedēļas, lai to iztīrītu. Bet laika nav – jādara cik varam. Neaizmirsīsim arī to, ka daļa bija jaunie dejotāji, bez lielās skatuves pieredzes. Lai gan, es laikam vienīgā biju dejojusi Arēnā no grupas. Ok – tas nav svarīgi. Mērķēju uz emocijām! Man bija svarīgi, lai dejotāji paši sevi piespiež un notic – ka ir iespējams, tiešām ir iespējams būt labiem. Un tas var būt rezultāts tikai no smaga darba. Nedaudz tie izjuta to, un, protams, bija morāli un fiziski grūti, kas kopā mijās ar besi un vienaldzību. Un tagad iedomājieties – Ja jūs katru dienu strādātu ar šādu atdevi – Vai jūs vispār apzināties – cik ļoti ātri varat attīstīties? Robežas ir bezgalīgas. Neviens vēl nav bijis līdz galam un pateicis – ok, te ir robeža, tālāk nav kur. NĒ – nav! Un viss ir atkarīgs tikai no paša. Es varu iet un runāt, kliegt un piespiest. Tas nav mūžīgi. Man arī apnīk. Es esmu tikai cilvēks. Arī šī eiforija pāries, un pēc kāda laiciņa atkal šķitīs, ka nav attīstība, ka nav jēga… nepaliek vieglāk. Un arī nepaliks. Iedvesmojiet mani un es iedvesmošu jūs. Mazāk čīkstēsim, runāsim – vairāk darīsim. Mazāk meklēsim attaisnojumus – vairāk meklēsim iespējas. Un es zinu, ka vecāki var būt pret, ka skola nospiež – bet tu tikai vari izvēlēties, ko pieņemt un ko nē.

Ejam tālāk.

Milzīgs sasniegums bija tas, ka mēs nebijām Background dejotāji. Jā, prese to joprojām tā uzskata, arī skatītājiem tāda informācija tika nodota. No tām septiņām minūtēm, mūziķi bija 2min uz skatuves. Tas nozīmē, ka piecas minūtes – bijām mēs. Ir laiks izglītoties! Mēs arī strādājam, radam un esam tik pat vērtīgi. Dejotāji nav pabiras, kas paspilgtina kādu. Mēs esam atsevišķs mūzikas instruments, kurš iekrāso atmosfēru. Mums ir tik pat nogurdinoši treniņi, soļu izdomāšanas, to iemācīšana, salikšana pa “harmonijām” utt. Mēs esam līdzvērtīgi dziedātājiem! Mēs arī radam.

Un PALDIES MicRec’am. Vakar mēs jutāmies līdzvērtīgi! (“paldies” preses fotogrāfi par bildēm)

Atsevišķas ģērbtuves, ūdens, tiek pienests ēdiens, blakus vēl ēdināšanas zona, sagrimmēti, saģērbti, sačubināti, producenti izturās ar cieņu, palīdz, lai būtu labākais iespējamais variants. Tas bija noticis – mēs bija mākslinieki! Neizsakāmi milzīgs PALDIES!

Es sevi uzskatu par pavisam vienkāršu cilvēku, un man ir ārprātīga bijība (joprojām) no lielajiem māksliniekiem – un tad, kad tie nāk klāt, sveicinās, izsaka komplimentus – es tiešām nespēju noticēt, ka tas notiek! Tas viss vakar bija kā sapnī.

Ak, pareiz. Pirms kāpām uz skatuves, es nezināju, ka būs kaut kāds ievadrullītis ar tekstu. Un pa visu Arēnu, LNT – visur – tiek nosaukts mans vārds un uzvārds! Sirds izlaida sitienu, sākas mūzika, ir jāskrien uz skatuves, un pa labo acs kaktiņu man tek asara. Un tieši man pret Gobziņu ir jāpagriežās un jāparāda – “smird”! 😀

Tikko atcerējos, ko es visu laiku gribēju teikt Gobziņam! Pirms 11 gadiem es tak biju ar viņu jau uzstājusies! Ehh… nākamreiz! J

Tad seko nākamais sireālais moments – ar mums kopā uz skatuves kāpj manu tīneidžeru dienu elki – Jānis no BTH un Agris no 100. debijas. Ja man 13 gadu vecumā pateiktu, ka viņi nāks pie manis uz studiju, es viņiem rādīšu kur jāstāv, runāšos un pēc tam kopā uzstāšos… pfff… Meitenīt, kad sapņo aizver acis!

Un re – Sapņo, ceri, runā – tas viss piepildīsies! Kaut kad tas piepildīsies, ja pa mazam pakāpienam kāpsi, divus nokritīsi, vienu uzrāpsies, trīs noriposi, tad piecus uzlēksi – galvenais – iet iet iet , darīt darīt darīt !!!

Kur tagad tālāk? Ar meičām runājām – ka varētu dejot Raimondam Paulam uz klavierēm. (Guntar, kādas iespējas? 🙂 ) Noteikti ir arī sapnis dejot Prāta Vētrai.

Funny story! Renārs Kaupers ir viens no tiem cilvēkiem – kuru es ārprātīgi cienu. Es neesmu īsti fanīte, kas spēj nodziedāt visas dziesmas, bet kaut kas ir tajā cilvēkā, un man šķiet – viņš varētu pateikt foršas un noderīgas lietas. Un jau kurš pasākums pēc kārtas – bet es nespēju pieiet klāt un parunāties. Ne man selfijus vajag, ne little small talk. Es tikai gribētu pateikt Paldies par iedvesmu šo gadu gaitā. Ja nu tiešām šis raksts nonāk līdz Renāram – tad saku PALDIES, un ceru, ka kādreiz saņemšos un personīgi pateikšos.

Jums jau noteikti ir apnicis tas, ka atgādinu – PRO-X palika 10 gadi!!!! Pēc nodejošanas, visi kopā savācāmies mūsu ģērbtuvē, salikām svecītes kūkā, nodziedājām dziesmiņas un kopīgi nopūtām tās. Ļoti īpašs moments, kurš man šobrīd liek nedaudz asarot acīm. I did it. 10 gadus svinējām Arēnā Rīga – dejojot savu šovu. Pašsaprotami? Man tas ir milzīgs sasniegums. Es pat nespēju aprakstīt un izteikt tās emocijas.

Nobeigumā – Daudz laimes dzimšanas dienā MICREC ! Guntar un Elita ! Milzīgs gods būt jūsu pasākumā, un Paldies par uzticību man. Ne reizi nepaprasot – kāds tad īsti izskatīsies priekšnesums 😀 Es centos, un ceru, ka šis ir tikai sākums gan jums, gan mums, gan sadarbībai! Lai hiti ripo ap jums mūžīgi!

Paldies maniem dejotājiem!

Es noteikti nevarētu viena salikt šo visu kopā – tāpēc co-choreographers – Endžija Pabērza, Pegija Geidāne, Artūrs Fatjkins un Edgars Šteins.

Paldies LKK meitenēm, kuras nemaz nedejo PRO-X, bet ar lielāko prieku dejoja ar mums – Juta Kukjāne, Marija Terentjeva, Alīna Seveļjeva.

Mana mīļā izlase – Elīna Vjatere, Simona Cakule, Patrīcija Leščinska, Sindija Lāce.

Un jaunie dejotāji – Sabīne Locika, Kārena Kopeika, Beatrise Karjusa, Karīna Dzene, Rebeka Vītola, Elīna Ēķe, Kristiāna Maliņa, Betija Lesničenoka.

Paldies, Laurai Ķīsei, par aizkulišu filmēšanu un atbalstu.

Paldies visiem par labajiem vārdiem, atbalstu un kritiku!

Es nespēju uzreiz visiem piedāvāt lielas iespējas, bet tici, ja būsi man blakus, sadarbosies , palīdzēsi man, es palīdzēšu tev – mēs kopā varam milzīgus kalnus gāzt! PACIETĪBU! Tie var būt mēneši, gadi.. Bet viss būs 🙂

Atstāj komentāru

@ievabiteniece